Fizioterapija ir rehabilitācijas nozare. Tā sevī ietver gan cilvēka fiziskā funkcionālā stāvokļa izvērtēšanas metodes, gan dažādas aktīvas un pasīvas ārstnieciskās metodes, kā arī veic fizisko un funkcionālo traucējumu profilaksi.

Darbības jomas:
 

Profilakse:

• mazkustības un pārslodzes izraisītas saslimšanas;
• riska grupu pacientu apmācība komplikāciju profilaksei;
• bērnu, topošo māmiņu un gados vecu cilvēku veselības veicināšanai;

Ārstēšana:

• ortopēdiskās saslimšanas: mugurkaula un locītavu deformācijas, sāpes, pirms un pēc operāciju periodā;
• traumatoloģija: pēc lūzumiem, mežģījumiem, saišu plīsumiem, sastiepumiem, apdegumiem, pēc operatīvas terapijas u.c.;
• neiroloģija:  paientiem pēc insulta, galvas smadzeņu vai muguras smadzeņu traumām, pacientiem ar hroniskām neiroloģiskām saslimšanām (multiplā skleroze, parkinsonisms, polineiropātijas, radikulopātijas, hroniskām galvas sāpēm, līdzsvara traucējumiem, u.c.;
• iekšķīgās saslimšanas: sirds un asinsrites saslimšanas, plaušu saslimšanas, ginekoloģiskās saslimšanas, vielmaiņas un endokrīnās saslimšanas, u.c.

Fizioterapeits ir ārstniecības persona, veselības aprūpes speciālists ar augstāko izglītību, kas veic fizisko un funkcionālo traucējumu profilaksi, novērtēšanu, analīzi un ārstēšanu, izmantojot fizioterapijas tehnoloģijas un citas ārstniecības metodes. 

Savā specialitātē funkcionālais speciālists profesionālās kompetences ietvaros:

• pārzina cilvēka funkcionālo ierobežojumu novērtēšanu un rehabilitācijas principus,
• veic ārstēšanu, izmantojot atbilstošu diagnostiku, novērtēšanu un medicīniskās tehnoloģijas, dodot atzinumus,
• veic profesionālās izglītības darbu.

Novērtēšanas metodes

Lai izvērtētu pacienta fizisko funkcionālo stāvokli, tiek izmantotas dažādas novērtēšanas metodes:

• stājas un gaitas analīze;
• kustību apjoma, kustību kvalitātes analīze;
• muskuļu funkciju izvērtēšana (spēks, garums, tonuss, saišu saspringums);
• motorās kontroles analīze, ķermeņa izjūtas un apzināšanās novērtējums;
• līdzsvara un koordinācijas testi;
• elpošanas funkciju novērtēšanas testi;
• sirds un asinsvadu sistēmas reakcijas uz slodzi pārbaude;
• nervu sistēmas funkcionālā izmeklēšana.

Fizioterapeits savā darbībā izmanto gan pasīvas, gan aktīvas ārstēšanas tehnikas un metodes:

• terapeitiskos vingrojumus individuāli vai grupā (zālē un baseinā);
• līdzsvara un koordinācijas vingrojumus;
• izturības treniņus, relaksācijas pozas un tehnikas;
• locītavu pasīvas un aktīvas mobilizācijas un stabilizācijas tehnikas;
• mīksto audu tehnikas, pasīvas muskuļu stiepšanas metodes;
• mugurkaula trakcijas metodes gan manuāli, gan ar iekārtas palīdzību;
• drenāžas un elpošanas vingrojumus un tehnikas;
• masāžas, manuālās terapijas un fizikālās terapijas elementus.

Ārstēšanā var tikt izmantotas specifiskas fizioterapijas metodes: Bobota terapija, PNF metodes, Feldenkreisa metode, Handlinga metode, Slinga jeb elastīgo saišu terapija, trīsdimensionālā skoliozes terapija pēc Lēnertes-Šrotas metodes, kinezioloģiskās teipošanas metodes, u.c.